Izvairīšanās psiholoģijā parasti tiek raksturota kā indivīda apzināta izvairīšanās no noteiktām situācijām, vides vai saskarsmes, lai izvairītos no gaidāmiem negatīviem rezultātiem vai ar tiem saistītām nepatīkamām sajūtām. Lai gan izvairīšanās dažkārt var sniegt indivīdiem kontroles sajūtu pār savu vidi vai iekšējo emocionālo stāvokli (Hofmann, S. G., & Hay, A. C., 2018), ja tā transformējas par neadaptīvu pārvarēšanas mehānismu, tā var radīt nopietnas problēmas, piemēram, alkohola atkarību. Šādos gadījumos indivīdi bieži lieto alkoholu, lai aizbēgtu no negatīviem afektīviem stāvokļiem vai izvairītos no tiem (Sheynin et al. 2019).
Alkohola atkarība iemieso izvairīšanās uzvedību plašā mērogā un ir nozīmīga mūsdienu problēma (Längle, 2019). Cilvēki, kas cīnās ar šo atkarību, bieži rīkojas pretēji savām interesēm, tādējādi kļūstot paši sev par pretiniekiem. Pakāpeniski paļaujoties uz alkoholu, viņi arvien vairāk izvairās no patiesajiem trauksmes cēloņiem, līdz ar to zaudē atbildību par realitāti un galu galā arī par sevi (Horney, 2013).
Kā raksta Van Dorcena (Van Deurzen, 2010), mūsu dzīves gobelēnā ir ieaustas mūsu fiziskās, sociālās, psiholoģiskās un garīgās eksistences pavedieni. Harmonisks šo dimensiju savijums veido līdzsvarotu dzīvi. Tomēr, ja viena dimensija pārņem pārējās, tas izjauc sarežģīto līdzsvaru, izraisot pretrunas mūsu dzīves pieredzē. Tikpat svarīgi ir tas, ka mūs pastāvīgi ēno eksistenciālās bažas – nāves, brīvības, eksistenciālās izolācijas un biedējošās bezjēdzības tukšuma kvartets, kā to demistificējis Irvins Jaloms (Yalom, 1980). Nonākuši šajās eksistenciālajās grūtībās, cilvēki bieži meklē mierinājumu izvairīšanās uzvedībā, kas ir nedrošs patvērums, kura kulminācija var būt atkarība no alkohola.
Šajā rakstā tiks aplūkoti uz līdzjūtību vērstas terapijas (CFT) – pieejas, kas apvieno kognitīvi uzvedības metodes ar senajā gudrībā balstītām prāta treniņa praksēm – un eksistenciāli fenomenoloģiskās pieejas principi un metodes. Mērķis ir noskaidrot to attiecīgo viedokli par alkohola atkarību kā izvairīšanās uzvedības izpausmi. Teorētiskās diskusijas tiks papildinātas ar atbilstoša gadījuma pētījuma kritisku analīzi, kas noslēgsies ar spēcīgu diskusiju par iespējamo KBT principu integrāciju eksistenciālajā terapeitiskajā praksē.
Uz līdzjūtību vērsta terapija un alkohola atkarība
Uz līdzjūtību vērsta terapija (CFT – Compassion-Focused Therapy), kas ir Pola Gilberta (Paul Gilbert) izstrādāta metode, radās pagājušā gadsimta 80. gados kā daudzpusīga pieeja kognitīvi behaviorālajai terapijai (KBT). CFT uzmanības centrā ir emocionālā rezonanse, ko cilvēki rada, cenšoties sevi atbalstīt. Šī terapija apvieno kognitīvi uzvedības stratēģijas, evolucionāro psiholoģiju, neirozinātni un apzinātības praksi ar senajām līdzjūtības metodēm (Gilbert, 2009a).
Atšķirībā no tradicionālās CFT, kurā bieži tiek uzsvērti kognitīvie un uzvedības aspekti, dažkārt uz emocionālo vai ķermenisko pārdzīvojumu rēķina (Beck et al., 1979), CFT piedāvā plašāku terapeitisko modeli. Tas apvieno kognitīvi uzvedības metodes ar apzinātības un līdzjūtības praksēm, integrējot domas, emocijas, uzvedību un fiziskās sajūtas. CFT unikālais uzsvars uz līdzjūtību pret sevi, emocionālo noturību un līdzjūtību kā tādu veicina neizvairīšanos no sāpīgas pieredzes konfrontācijas. Šī pieeja nodrošina inovatīvu veidu, kā ārstēt atkarību, pretstatā CFT tendencei netīši veicināt izvairīgu izturēšanās uzvedību, piemēram, prokrastināciju un uztraukuma meklēšanu (Burns et al., 2001).
Ir redzams, ka no alkohola atkarīgās personas bieži izmanto uzvedības stratēģijas, lai izvairītos no negatīviem afektīviem stāvokļiem. CFT, kurā uzsvars tiek likts uz līdzjūtību, sniedz iespēju iesaistīties šajos nomācošajos pārdzīvojumos tādā veidā, kas nav izvairīšanās. Tā uztver nepareizu pielāgošanos kā neplānotas kompensējošas un aizsargājošas uzvedības sekas, kas nav raksturīgas tikai nāvei, bet arī ar nenoteiktību, sociālo atstumtību vai nekontrolējamību saistītu domu rezultāts (Sullivan et al., 2012). Tas ietver laipnību un sapratni pret sevi, atzīšanu, ka sāpes un neveiksmes ir kopīga cilvēciska pieredze, un līdzsvarotas emociju apziņas saglabāšanu (Neff et al., 2007).
Turklāt Gilberts (Gilbert, 2010) uzskata, ka līdzjūtīga attieksme pret sevi kalpo kā vairogs pret emocionālo stresu, veicinot vispārējo labklājību un veselību. Šo perspektīvu apstiprina arī korelācija starp lielāku līdzjūtību pret sevi un stresa, trauksmes, depresijas un alkohola patēriņa samazināšanos (Rendon, 2007).
Ir acīmredzams, ka CFT, kuras saknes meklējamas evolūcijas teorijā, afekta regulācijas neiroloģijā un sociālo attiecību kvalitātēs, piedāvā visaptverošu pieeju alkohola atkarības kā izvairīšanās uzvedības veida risināšanai, uzsverot līdzjūtības pret sevi izkopšanas nozīmi. Šī pieeja pārsniedz tradicionālās kognitīvo un uzvedības aspektu robežas, un tajā tiek likts būtisks uzsvars uz emocionālajiem un somatiskajiem pārdzīvojumiem. Šī integrētā metodoloģija piedāvā holistisku skatījumu uz atkarības ārstēšanu, tādējādi nodrošinot visaptverošu terapeitisko modeli, kas ietver atkarības daudzšķautņaino dabu.
Pēc tam, kad ir noteikta KBT loma alkohola atkarības risināšanā, ir lietderīgi to salīdzināt ar eksistenciāli fenomenoloģisko pieeju, kas sniedz savu unikālu ieguldījumu un ļauj mums gūt vispusīgāku izpratni par šo tēmu.
Eksistenciālais-fenomenoloģiskais skats uz atkarību
Eksistenciāla fenomenoloģiskā pieeja psihoterapijai, kas sakņojas dziļā eksistenciālās filozofijas tradīcijā, ir izglītojošs kompass, lai orientētos sarežģītajā dzīves labirintā, sniedzot daudz vairāk nekā tikai virspusēja personības analīze. Tā aicina indivīdus iegremdēties eksistences dziļumos, atklājot sevis un eksistences daudzšķautņainos slāņus. Pieņemot dabaszinātņu devumu, bet pārsniedzot to robežas, eksistenciālā pieeja sniedz visaptverošu pārskatu par cilvēka stāvokli, saskaroties ar tādām fundamentālām problēmām kā brīvība, atbildība, izolācija, nāve un jēga (Yalom, 1980).
Eksistenciāli-fenomenoloģiskais skatījums uz alkohola atkarību noraida stingrus apzīmējumus un definīcijas, atbalstot niansētu cilvēka pieredzes interpretāciju. Atkarība tiek uzskatīta nevis par neelastīgu vienību, kas ir ieslēgta indivīdā, bet gan par daudzšķautņainu eksistenciālu projektu, ko veido fiziskas, sociālas, psiholoģiskas un garīgas dimensijas (Adams, 2013). Atkarība parādās kā kļūdains pārvarēšanas mehānisms, iluzors patvērums no pasaules, kas tiek uztverta kā skarba un bezjēdzīga.
Šajā kontekstā eksistenciālā terapija darbojas kā atstarojošs spogulis tiem, kas cīnās ar atkarību, palīdzot viņiem atklāt jēgu un mērķi, kas slēpjas aiz atkarību izraisošas uzvedības, kura bieži tiek piedēvēta slimībai vai piespiešanai (Wurm, 2003). Šis process ļauj indivīdiem izprast savu autonomiju un izpētīt alternatīvas izvēles savā ceļojumā cauri atkarības vētrainajām jūrām (Du Plock, Fisher, J. (2005)).
Tikpat svarīgi ir tas, ka eksistenciālā terapija izmanto fenomenoloģiju – filozofisko metodi, lai pētītu cilvēka pieredzi, apstrīdot stingros paškonceptus (Heidegger, 1927/1962; Merleau-Ponty, 1962). Tas ir veids, kā iesaistīties parādībās, atliekot spriedumus un pārbaudot novērojumus, koncentrējoties uz to, kā lietas šķiet, nevis kādas tās varētu būt patiesībā.
Eksistenciāli fenomenoloģiskie terapeiti sadarbojas ar klientiem, lai izpētītu viņu eksistenci, bez piespiešanas vai atlīdzības. Aicinot klientu atklāt savas atkarību izraisošās uzvedības jēgu un mērķus, eksistenciālā terapija veicina individuālās brīvības apzināšanos un spēju atklāt alternatīvas dzīves jēgas. Šī pieeja veicina zinātkāri un rūpes, ļaujot pārvērtēt savas attiecības ar atkarību.
Veidojot terapijas vidi, kurā valda savstarpēja uzticēšanās un cieņa, šī pieeja veicina atklātu personisko vērtību un perspektīvu izpēti un formulēšanu (Van Deurzen, & Arnold-Baker, 2018). Tā palīdz klientiem apzināties savas spējas veidot savas vērtības un pasaules uzskatu, ļaujot viņiem to saskaņot ar savu unikālo pieredzi.
Turklāt eksistenciālā pieeja pēta cilvēka spriedzes, vēlmju un baiļu dziļumus un to sarežģīto ietekmi uz dzīvi. Tā atzīst eksistenciālo tukšumu, jēgas trūkumu, kas var izraisīt vilšanos vai izmisumu (Yalom, 1980). Atkarību izraisoša uzvedība, piemēram, pārmērīga alkohola lietošana, tiek uzskatīta par mēģinājumu aizpildīt šo “eksistenciālo vakuumu” (Frankl, 1972), uzsverot to, cik svarīgi ir atklāt cēloņus un izcelt izvēles spēku.
Rezumējot, eksistenciāli fenomenoloģiskā pieeja alkohola atkarībai piedāvā humānistisku, dinamisku alternatīvu standarta definīcijām. Tā akcentē personisku, idiogrāfisku skatījumu, izceļot individuālās izvēles un atbildības lomu atkarības apkarošanā. No jauna definējot atkarību kā potenciālu izvairīšanās stratēģiju un izgaismojot eksistenciālo cīņu simbolisko atspoguļojumu, šī perspektīva piedāvā izsmalcinātu, niansētu atkarības izpratni, kas rezonē ar cilvēka pieredzes būtību.
CFT un eksistenciālās pieejas savstarpējā iedarbība
Ir acīmredzams, ka gan uz līdzjūtību vērstās terapijas (CFT), gan eksistenciāli fenomenoloģiskās pieejas saikni var skatīt caur eksistenciālās trauksmes mazināšanas prizmu personām, kas cīnās ar alkohola atkarību. Eksistenciālie terapeiti pieiet klientiem ar līdzjūtīgu pazemību, kas dzimusi no kopīgas cilvēciskās cīņas pieredzes (Iacovou & Weixel-Dixon, 2015). Šī kopīgā cīņa bieži izpaužas kā eksistenciāla trauksme, realitāte, ko cilvēki dažkārt apiet, lietojot alkoholu. Eksistenciālā pieeja ir mazāk vērsta uz simptomu ārstēšanu, bet vairāk uz izpratni par klienta esamību pasaulē, kas ir terapeitiskā orientācija, kura atbalsojas CFT uzsvarā uz klienta kognitīviemocionālo pieredzi. Būtiski, ka eksistenciālisms un CFT sakrīt perspektīvā pieņemt nemainīgos dzīves aspektus un pievērsties tiem citādā veidā (Gilbert, 2010).
Nesenie pētījumi liecina, ka empīriskā klīniskajā psiholoģijā arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta eksistenciāliem jautājumiem (Iverach et al., 2014). Šie eksistenciālie jautājumi ieaužas arī kognitīvi uzvedības terapijas (KBT) diskusijās. Alberta Ellisa (Albert Ellis) un Ārona T. Beka (Aaron T. Beck) darba mantojums liecina, ka kognitīvi uzvedības pieejās ir elementi, kas saderīgi ar eksistenciāliem jautājumiem. Moss (1992) īpaši uzsvēra, ka Beks un citi kognitīvie terapeiti ir efektīvi iekļāvuši eksistenciālās fenomenoloģijas galvenās atziņas akadēmiskajā diskursā.
Eksistenciālajai fenomenoloģijai un CFT, neskatoties uz to, ka tās tiek uzskatītas par pretstatiem (Ottens un Hanna, 1998), ir pamatprincipi, kas ir savstarpēji saistīti un rezonē viens ar otru. Piemēram, abas pieejas ieņem aktīvu pozīciju jēgas konstruēšanā, ir orientētas uz attiecību kontekstu un nodarbojas ar potenciāla un pieredzes komponentu aktualizāciju (Fabry et al., 2007).
Kritiski izvērtējot CFT, “trešā viļņa” kognitīvi biheiviorālo pieeju, kļūst skaidrs, ka tās prakses, piemēram, apzinātība, var bagātināt eksistenciāli fenomenoloģisko darbu. CFT uzsvars uz līdzjūtību, pieņemšanu un klātbūtni “šeit un tagad” atspoguļo eksistenciālās fenomenoloģijas uzsvaru uz tiešu dzīves pieredzi.
Apzinātības, kas ir CFT stūrakmens, pielietojumu var efektīvi izmantot eksistenciālajā terapeitiskajā praksē, lai klientus ievestu viņu dzīves pieredzes tiešumā. Šī tehnika var būt arī efektīvs līdzsvars izvairīšanās uzvedībai, kas bieži saistīta ar atkarību, ļaujot klientiem saskarties ar eksistenciālo realitāti, no kuras viņi ir izvairījušies.
Tādējādi, lai gan CFT un eksistenciālā pieeja var šķist pretēji psihoterapeitiskā spektra gali, apzinātības iekļaušana un to pamatvērtību saskaņošana parāda, kā tās var viena otru informēt un bagātināt, īpaši strādājot ar klientiem, kuri cīnās ar atkarību. Šī integrācija varētu iezīmēt jaunu terapijas ceļu, kurā uzsvērti gan kognitīvi uzvedības, gan eksistenciāli fenomenoloģiskie aspekti, lai risinātu sarežģītās atkarības problēmas.
Gadījuma izpēte
Alekss, 40 gadus vecs biržas tirgotājs un divu bērnu tēvs, vērsās ar bažām par savu hronisko dzeršanu brīvdienās. Uz papīra Aleksa dzīve šķita apskaužama – ienesīga profesija un ģimene. Tomēr zem šīs fasādes viņš dzīvoja izolētā dzīvē, ko raksturoja nevēlēšanās kontaktēties ar sabiedrību. Viņa personīgā vēsture, ko iezīmēja vecāku šķiršanās 16 gadu vecumā un no alkohola atkarīgā māte, bija atstājusi dziļas pēdas viņa psihē.
Emocionāli Alekss cīnījās ar visur valdošo apātijas sajūtu, bieži vien bargi kritizējot sevi. Viņš ar nepacietību gaidīja piektdienas vakarus, kad iedzer alkoholu, izmisīgi cenšoties nomākt spēcīgo trauksmi un graujošo tukšuma sajūtu. Mūsu terapeitiskajās sesijās kā neatņemams instruments parādījās uz līdzjūtību vērsta terapija (CFT). Galvenā uzmanība netika pievērsta tam, lai sodītu Aleksa atkarību izraisošo uzvedību. Tā vietā tā bija vērsta uz to, lai izprastu viņa jūtu rašanos un viņa rīcības iemeslus. Terapija uzsvēra ideju, ka viņa emocijas un reakcijas nav viņa vaina. Izmantojot CFT metodes, tika pieliktas mērķtiecīgas pūles, lai saskaņotu Aleksa kognitīvo uztveri ar viņa patiesajām emocijām, cenšoties mazināt kauna nastu, ko viņš nesa.
Sinerģija starp CFT apzinātības tehnikām un eksistenciāli-fenomenoloģiskās izpētes dziļumu ļāva mums nostiprināt Aleksu tagadnē, ļaujot viņam stāties pretī savai realitātei, nemeklējot mierinājumu alkoholā. Šī pieeja iezīmēja Aleksa sarežģīto emocionālo reljefu, atklājot viņa pagātnes sarežģīto mijiedarbību, problēmas, ar kurām viņš saskārās, un pārvarēšanas mehānismus, kas, lai arī netīši, pastiprināja viņa stresu. Mūsu mērķis bija nevis vienkārši izvairīties no izvairīšanās, bet gan veicināt patiesu sapratni, pašpieņemšanu un izmantot terapeitiskos instrumentus, lai identificētu un novērstu galvenās bailes. Šī terapeitisko metožu kombinācija piedāvāja ceļojumu uz sevis izzināšanu, risinot ne tikai Aleksa atkarības virspusējos slāņus, bet arī dziļas eksistenciālās dilemmas, kas to veicināja.
Būtībā terapija attīstījās kā līdzjūtības, apzinātības un eksistenciālās izpētes saplūšana. Tā piedāvāja Aleksam alternatīvus ceļus, lai no jauna atklātu jēgu, veidotu saiknes un dzīvotu autentiskāku dzīvi. Tā nebija tikai sāpju avotu identificēšana, bet gan virzība uz patiesām pārmaiņām un sevis pieņemšanu.
Secinājums
Noslēdzot diskusiju, jāsecina, ka, neraugoties uz līdzjūtības terapijas (CFT) un eksistenciālās fenomenoloģiskās prakses ( EfP) atšķirīgajām teorētiskajām saknēm, abām terapijām ir ievērojams savstarpējas mijiedarbības potenciāls. Tradicionāli kognitīvi behaviorālās terapijas nav uzskatītas par dabisku partneri klientu eksistenciālo problēmu risināšanai. Tomēr pakāpeniskā CFT attīstība piedāvā interesantu novirzi no normas, ietverot elementus, kas atspoguļo eksistenciālās terapijas filozofiskos pamatus. Šī perspektīvu saplūšana pamato to, cik svarīgi ir integrēt CFT līdzjūtības un uz apzinātību orientētās metodes ar bagātīgo eksistenciālo izpēti, ko veicina EfP, tādējādi bagātinot mūsu terapeitisko pieeju psiholoģisko grūtību pārvaldībā. Lai patiesi novērtētu šīs integrētās pieejas potenciālu, ir nepieciešama turpmāka izpēte un empīriskie pētījumi, paplašinot terapeitiskās intervences iespēju apvāršņus.
2023 ©️Max Karlin (Maksims Karlins)
Tulkojums no oriģinālraksta – M.Karlin
Sākotnēji iesniegts NSPC / Middlesex University, Londonā, 2023.gadā
Pirmo reizi publicēts tiešsaistē “Integratīvās psihoterapijas un sistēmiskās analīzes žurnālā” (Journal of Integrative Psychotherapy and Systemic Analysis).
References
Adams, M. (2013) A Concise Introduction to Existential Counselling. London: Sage Publications Ltd.
Beck, A. T., Rush, A. J., Shaw, B.F., & Emery, G. (1979). Cognitive Theory of Depression. New York: Guilford Press.
Burns, Lawrence R., Dittman, Katherine, N- Gol Loan, Nguyen. (2001). Mitchelson, Jaqueline K.; Academic Procrastination, perfectionism and Control Association, Vigilant and Avoidant Coping. Vol.16, issue 1, p35.
Deurzen, E. van (2010). Everyday mysteries: Handbook of existential therapy (2nd ed.). London: Routledge.
Deurzen, E. van and Arnold‐Baker, C. (2018). Existential Therapy: Distinctive Features. London: Routledge.
Du Plock, S. and Fisher, J. (2005) An Existential perspective on addiction. In Van
Deurzen, E. and Arnold- Baker, C. (Eds) Existential perspectives on human issues.
Fabry, D. D. S., Sheikh, A., & Selman, M. (2007). Logotherapy can enrich cognitive behavioral therapy practice. International Forum for Logotherapy, 30(2), 100–106.
Frankl, V. (1972). The Doctor and the soul, (2nd ed.) New York: Alfred Knopf.
Gilbert, P. (2009a). The Compassionate Mind. London, UK: Constable & Robinson; Oakland, CA: New Harbinger.
Gilbert, P. (2010). Compassion Focused Therapy: The CBT Distinctive Features Series. London: Routledge.
Heidegger, M (1927) Being and time (trans. J. Macquarrie and E.S. Robinson, 1962) London: Harper and Row.
Hofmann, S. G., & Hay, A. C. (2018). Rethinking avoidance: Toward a balanced approach to avoidance in treating anxiety disorders. Journal of anxiety disorders, 55, 14–21. https://doi.org/10.1016/j.janxdis.2018.03.004
Horney, K. (2013). The Neurotic Personality Of Our Time. In Routledge eBooks. https://doi.org/10.4324/9781315010533
https://doi.org/10.1016/j.cpr.2014.09.002.
Iacovou, S. and Weixel-Dixon, K. (2015) Existential Therapy. Hove: Routledge.
Iverach, L., Menzies, R. G., & Menzies, R. E. (2014). Death anxiety and its role in psychopathology: reviewing the status of a transdiagnostic construct. Clinical Psychology Review, 34(7), 580–593.
Jony Sheynin, Catherine E. Myers, Farahnaz Ghafar, Alejandro N. Morris, Kirsten C. Morley, Paul S. Haber & Ahmed A. Moustafa (2019) A pilot study of escape, avoidance, and approach behaviors in treated alcohol-dependent males, Journal of Clinical and Experimental Neuropsychology, 41:6, 601-614, DOI: 10.1080/13803395.2019.1595530
Längle, A. (2019). Consent to addiction. Existential Analytical Approach. // National Psychological Journal 2019. 3. p.47-59. doi: 10.11621/npj.2019.0306
London: Palgrave Macmillan.
Merleau-Ponty, M. The Phenomenology of Perception. Trans. C. Smith (London: Routledge, 1962).
Moss, D. P. (1992). Cognitive therapy, phenomenology, and the struggle for meaning. Journal of Phenomenological Psychology, 23(1), 87–102. https://doi.org/10.1163/156916292X00054.
Neff, Kristin & Kirkpatrick, Kristin & Rude, Stephanie. (2007). Self-compassion and adaptive psycho ogical functioning. Journal of Research in Personality. 41. 139-154. 10.1016/j.jrp.2006.03.004.
Ottens, A. J., & Hanna, F. J. (1998). Cognitive and existential therapies: toward an integration. Psychotherapy: Theory, Research, Practice, Training, 35(3), 312–324. https://doi.org/10.1037/h0087832.
Rendon, K.P. (2007). Understanding alcohol use in college students: A study of mindfulness, self-compassion and psychological symp- toms. Unpublished doctoral dissertation, University of Texas at Austin, TX, USA.
Sullivan, D., Landau, M. J., & Kay, A. C. (2012). Toward a comprehensive understanding of existential threat: Insights from Paul Tillich. Social Cognition, 30(6), 734-757.
Wurm, C. (2003). Is ‘Addiction’ a helpful concept? An existential view. European Psychotherapy, 4(1): 175-182.
Yalom, I. (1980) Existential Psychotherapy. New York: Basic Books
Ilustracija:
Viktor Oliva, The Absinthe Drinker, 1901
