Eksistenciālā terapija ir filozofiska pieeja konsultēšanā vai psihoterapijā, kas uzsver cilvēka dzīves pieredzi un ar to saistītās cīņas un izaicinājumus. Šīs pieejas pamatā ir ideja, ka cilvēks ir atbildīgs par savas dzīves jēgas un mērķa radīšanu. Eksistenciālā psihoterapija ir daudzveidīga un mainīga pieeja, un daži praktizējošie speciālisti to uzskata par attieksmi vai orientāciju pret terapiju kopumā, savukārt citi to uzskata par atsevišķu specifisku pieeju.
Tā galvenokārt ir saistīta ar cilvēkiem, kuri cieš un ir nonākuši krīzes situācijā. Tās mērķis ir nomierināt šo cilvēku ciešanas un palīdzēt viņiem pārvarēt neizbēgamos dzīves izaicinājumus jēgpilnākā, pilnvērtīgākā, autentiskākā un konstruktīvākā veidā. Daži eksistenciālie terapeiti izmanto uz simptomiem vai problēmām orientētu pieeju. Turpretī citi iesaistās plašā eksistences izpētē bez precīziem terapeitiskiem mērķiem vai iedarbības.
Eksistenciālā pieeja terapijā ietver fundamentālu jautājumu izpēti par cilvēka eksistences būtību. Šī pieeja gan terapeitam, gan klientam uzliek pienākumu aktīvi iesaistīties šo ideju risināšanā, izprast savu vietu pasaulē un izvērtēt savas rīcības sekas, pamatojoties uz patiesību un realitāti. Ja mēs šo perspektīvu pieņemam no visas sirds, tā var kļūt par pilnvērtīgu dzīvesveidu.
Eksistenciālā terapija ietver pacienta vai klienta dzīves un pieredzes izpēti, kas balstīta uz atbalstu un sadarbību. Tā liek lielu uzsvaru uz terapeitiskajām attiecībām un klienta attiecību ar apkārtējo vidi pārskatīšanu ārpus terapijas sesijas. Tās centrā ir cilvēka stāvoklis, un visa cilvēka pieredze tiek uzskatīta par iekšēji saistītu ar eksistences pamatbūtību.
Šīs metodes mērķis ir izprast, kā indivīdi izdara izvēli, attīsta savu identitāti un saglabā savu unikālo eksistences veidu pasaulē. Tā novērtē un atzīst cilvēka pieredzes pastāvīgi mainīgos un pretrunīgos aspektus un rosina dziļu zinātkāri par cilvēciskās būtības būtību. Galu galā tā pievēršas fundamentāliem jautājumiem par cilvēka eksistenci, piemēram, pašidentitātei, mērķim, brīvai gribai, mirstībai, jēgai un tam, kā dzīvot savu dzīvi.
Eksistenciālās terapijas termina izcelsmes izpēte
Jau kopš antīkajiem laikiem, piemēram, sengrieķu filozofijā, cilvēka eksistences izpēte ir bijusi vissvarīgākā uzmanības centrā. Grieķu mitoloģijā, līdzīgi kā Bībeles sižetos, atrodami stāsti, kas piedāvā norādījumus, kā pieiet šiem jautājumiem un kā tos risināt. Sengrieķu filozofija, kas pazīstama arī kā gudrības mīlestība, šo cilvēcisko problēmu izpētē izmantoja sistemātiskāku un praktiskāku pieeju. Galvenais mērķis bija iegūt gudrību un izpratni par cilvēka eksistenci, kas pārspētu mitoloģijas sniegtos skaidrojumus.
Eksistenciālās psihoterapijas saknes meklējamas 19. gadsimta filozofijā, jo īpaši to filozofu darbos, kuri koncentrējās uz cilvēka eksistenci. Sērens Kjerkegors un Frīdrihs Nīče ir divi filozofi, kas visvairāk saistīti ar eksistenciālās filozofijas un terapijas pirmsākumiem. Neraugoties uz pretējiem uzskatiem daudzos jautājumos, gan Kjerkegoram, gan Nīčei bija kopīga apņemšanās pētīt realitātes būtību un tās pārdzīvojumu.
Kjerkegors uzskatīja, ka iekšējā gudrība ir atslēga cilvēka neapmierinātības pārvarēšanai, savukārt Nīče ieviesa brīvas gribas un personīgās atbildības ideju. Līdz 20. gadsimtam tādi filozofi kā Žans Pols Sartrs un Martins Heidegers bija attīstījuši šīs idejas un sākuši pētīt interpretācijas un izpētes nozīmi dziedināšanas procesā.
Heidegers un Sartrs bija vienisprātis, ka esamība pastāv pirms būtības. Tas nozīmē, ka mūsu eksistences vienkāršais fakts ir būtiskāks par to, lai noteiktu, kas mēs esam. Vispirms ir mūsu esamība, un no tās izriet mūsu pašdefinīcijas. Pastāvot un mijiedarbojoties ar apkārtējo pasauli, pakāpeniski veidojas mūsu būtība.
Turpmākajās desmitgadēs arī citi mūsdienu domātāji, piemēram, Martīns Būbers, Karls Jasperss, Simona de Bovuāra, Moriss Merlo-Ponti un citi, sāka apzināties indivīda subjektīvās pieredzes nozīmi psiholoģiskās labklājības sasniegšanā.
Mēs kā cilvēki pastāvīgi esam transformācijas un evolūcijas stāvoklī. Būtiskākā cilvēka īpašība ir tā dinamiskā, pašrefleksīvā un pastāvīgi mainīgā daba. Mūsu eksistence un spēja pārveidoties, apzināties un mācīties ir ārkārtīgi svarīga. Būt dzīviem ir mūsu būtības pamats, un tas dod mums iespēju pielāgoties un augt.
Eksistenciālā terapija ir konsultēšanas vai psihoterapijas veids, kas balstās uz fenomenoloģiskās un eksistenciālās filozofijas idejām, vērtībām un principiem. Šo filozofiju uzmanības centrā ir tādas “galvenās problēmas” kā personīgā brīvība, jēgas meklējumi un jautājumi, kas saistīti ar ļaunumu, izolētību, ciešanām, vainas apziņu, trauksmi, bezcerību un nāvi. Eksistenciālajā terapijā fenomenoloģiju izmanto, lai izpētītu šīs galvenās problēmas un izprastu indivīda pieredzi, ko viņš gūst, atrodoties pasaulē. Process sākas ar savu priekšstatu apturēšanu, lai pilnībā izprastu citas personas subjektīvo realitāti.
Eksistenciālo terapiju bieži meklē cilvēki, kas pārdzīvo eksistenciālu krīzi – īpašus apstākļus, kuros ir apdraudēta cilvēka izdzīvošanas, drošības, identitātes vai nozīmīguma pamatjēga. Šie eksistenciālie draudi var būt fiziski, sociāli, emocionāli vai garīgi. Tie var būt vērsti pret sevi, citiem, pasauli kopumā vai idejām un priekšstatiem, ar kuriem mēs dzīvojam. Tie liek mums apšaubīt un apšaubīt mūsu dziļi iesakņojušos uzskatus vai vērtības. Tā kā cilvēka eksistence nepārtraukti mainās, mums ir dabiska tendence piedzīvot šādus eksistenciālus izaicinājumus vai krīzes visa mūža garumā. Eksistenciālajā terapijā šie dezorientējošie un trauksmi provocējošie krīzes periodi tiek uztverti gan kā bīstama pāreja, gan kā iespēja transformācijai un izaugsmei.
Kāds ir eksistenciālās terapijas process?
Eksistenciālās terapijas laikā psihoterapeits un klients iesaistās kopīgā un izzinošā dialogā, kurā terapeits sniedz profesionālu palīdzību klientam, kas meklē palīdzību. Būtisks terapijas aspekts ir veidot gādīgas, godīgas, atbalstošas un empātiskas, tomēr izaicinošas attiecības starp terapeitu un klientu, jo šīm attiecībām ir izšķiroša nozīme terapeitiskajā procesā.
Eksistenciālā terapija pēta, kā cilvēka pašreizējā brīža sajūtas, domas un mijiedarbība var izgaismot viņa pagātnes pieredzi, ikdienas realitāti un nākotnes vēlmes. Šī pieeja, kas apvieno cieņpilnu, līdzjūtīgu un reālistisku pieeju ar koncentrēšanos uz fenomenoloģisku novērošanu, ļauj terapeitiem izprast un efektīvi risināt cilvēka eksistences veidu pasaulē.
Tā vietā, lai mēģinātu izvairīties no grūtībām vai mazināt tās, mēs mācāmies tās novērtēt kā iespēju gūt jaunas atziņas. Mūsu cilvēciskās problēmas ir kā mīklas, kas palīdz mums izprast plašāku dzīves ainu. Pievēršoties šīm problēmām ar zinātkāri un atvērtību, mēs varam padziļināt izpratni par sevi un savu vietu pasaulē.
Eksistenciālie terapeiti cenšas izvairīties no savu uzskatu un vērtību uzspiešanas klientiem. Tā vietā viņi var pievērst uzmanību nekonsekvencēm, pretrunām vai paradoksiem cilvēka darbībā. Vajadzības gadījumā viņi var konstruktīvi konfrontēt sevi graujošu vai kaitīgu uzvedību, lai palīdzētu klientiem to novērst.
Daži terapeiti var izvēlēties konfrontēt kaitīgu uzvedību, bet citi var izvairīties no pieredzes vai izpausmju kategorizēšanas kā pozitīvu vai negatīvu. Eksistenciālās terapijas galvenais mērķis ir palīdzēt klientiem izprast savas problēmas plašākā kontekstā un dot viņiem iespēju apzināties, pieņemt un īstenot savu brīvību un atbildību mainīt vai pieņemt savus pašreizējos apstākļus. Tas var ietvert spēju iecietīgi izturēties, apstiprināt un pieņemt savu izvēlēto veidu, kā būt pasaulē.
Eksistenciālās terapijas mērķis ir sniegt klientiem iespēju, palīdzot viņiem izprast savu iekšējo pieredzi, subjektivitāti un būt tagadnes brīdī. Tas ietver īslaicīgu, pastāvīgi mainīgu domu, sajūtu un jūtu plūsmu. Šī terapija atzīst arī pagātnes un nākotnes ietekmi uz tagadni. Tā mudina klientus to izpētīt un risināt. Lai atvieglotu terapeitisko procesu, tā koncentrējas uz klientu izpratnes palielināšanu par savu iekšējo pieredzi un tās saistību ar pagātni, tagadni un nākotni.
Ar ko eksistenciālā terapija atšķiras no citiem psihoterapijas veidiem?
Eksistenciālā terapija ir unikāla pieeja psihoterapijai, kas koncentrējas uz terapeitiskajām attiecībām, faktisko pieredzi un cilvēka eksistences filozofiskajiem un fenomenoloģiskajiem aspektiem. Salīdzinājumā ar citiem terapijas veidiem tā mazāk pievēršas diagnosticēšanai un ātrai simptomu atvieglošanai. Tā vietā tā atzīst tādus simptomus kā trauksme, depresija vai dusmas kā nozīmīgas reakcijas uz pašreizējiem apstākļiem un personīgo vēsturi. Eksistenciālās terapijas mērķis ir padziļināti izpētīt šos simptomus, nevis mēģināt tos apspiest vai novērst. Tā ir vairāk pētnieciska nekā uz mērķi orientēta, un tās mērķis ir noskaidrot, saprast un aprakstīt ciešanas, nevis analizēt, izskaidrot, ārstēt vai dziedināt.
Kādas tehnikas un metodes izmanto eksistenciālajā terapijā?
Eksistenciālā terapija balstās uz kaut ko citu, nevis iepriekš izstrādātiem paņēmieniem, un daži praktizētāji var no tiem pilnībā izvairīties, lai saglabātu terapeitisko attiecību integritāti un godīgumu. Tomēr parasti tiek izmantota fenomenoloģiskā metode, kurā terapeits cenšas būt pilnībā klātesošs un sadarboties ar klientu bez aizspriedumiem. Turklāt daži eksistenciālie terapeiti izmanto tādas pamatprasmes kā empātiskā refleksija, sokrātiska iztaujāšana un aktīva klausīšanās, kā arī var izmantot citu terapiju, piemēram, psihodinamikas, kognitīvi uzvedības terapijas, uz personu vērstas, somatiskās un geštalta terapijas, metodes, lai pielāgotu pieeju klienta individuālajām vajadzībām. Galīgais mērķis ir palīdzēt klientam izprast un pieņemt viņa pašreizējo pieredzi viņa dzīves kontekstā.
Kādi ir eksistenciālās terapijas mērķi?
Eksistenciālās terapijas galvenais mērķis ir palīdzēt klientiem godīgi, atklāti un vispusīgi izpētīt viņu dzīves pieredzi. Šajā kopīgā atklāsmes procesā klienti var gūt skaidrāku izpratni par savu pieredzi un tajā ietverto jēgu. Šī sevis izpēte ļauj cilvēkiem saskarties un risināt dziļus filozofiskus, garīgus un eksistenciālus jautājumus, kā arī praktiskus ikdienas dzīves izaicinājumus. Pilnvērtīgi piedaloties šajā atbalstošajā, izzinošajā un izaicinošajā procesā, klienti var gūt izpratni par savu eksistenci un uzņemties atbildību par to, kā viņi ir izvēlējušies dzīvot. Tas var veicināt lielāku dzīves piepildījumu, jēgu un autentiskumu.
Kas var gūt labumu no eksistenciālās pieejas terapijā?
Eksistenciālā terapija ir noderīga dažādiem cilvēkiem. To var izmantot, lai risinātu dažādas problēmas, simptomus vai izaicinājumus. To var izmantot ar klientiem, piemēram, bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, pāriem, ģimenēm un grupām, kā arī dažādās vietās, piemēram, klīnikās, slimnīcās, privātpraksēs, darba vietās, organizācijās un plašākā sabiedrībā. Šī pieeja atzīst, ka cilvēki eksistē savstarpēji saistītā kontekstā ar pasauli, tāpēc tā ir īpaši noderīga darbā ar klientiem no dažādām vidēm.
Lai gan tā ir īpaši piemērota cilvēkiem, kuri vēlas izpētīt savu filozofisko nostāju attiecībā uz dzīvi, tā var nebūt labākā izvēle pacientiem, kuriem nepieciešams ātrs atvieglojums no smagiem psihiskiem simptomiem. Tomēr tā joprojām var būt praktiska pieeja, risinot smagas reakcijas uz psiholoģiskiem, garīgiem vai eksistenciāliem traucējumiem vai satricinājumiem viņu dzīvē, neatkarīgi no tā, vai to izmanto kopā ar psihiatriskajiem medikamentiem vai atsevišķi.
Kādi ir zinātniskie pierādījumi par eksistenciālās terapijas efektivitāti?
Pētījumi liecina, ka konkrētas eksistenciālās terapijas formas var uzlabot labklājību un jēgas izjūtu noteiktām klientu grupām (1). Pierādījumu kļūst arvien vairāk, un jauni pētījumi liecina, ka eksistenciālā terapija var dot līdzīgus rezultātus kā citas terapeitiskās pieejas (2). Tas saskan ar gadu desmitiem veiktajiem pētījumiem, kas liecina, ka visas psihoterapijas formas ir efektīvas un ka lielākā daļa terapiju ir vairāk vai mazāk vienlīdz noderīgas (3), bet konkrētas klienta īpatnības un vēlmes nosaka labāko pieeju indivīdam. Turklāt pētījumi liecina, ka siltas, vērtējošas un empātiskas attiecības starp terapeitu un klientu ir izšķirošs faktors pozitīviem terapeitiskajiem rezultātiem (5) un ka eksistenciālās terapijas uzsvars uz jēgas atrašanu vai veidošanu ir nozīmīgs efektīvas ārstēšanas faktors (4).
Atsauces:
- Vos, J., Craig, M., & Cooper, M. (2014). Existential therapies: A meta-analysis of their effects on psychological outcomes. Journal of Consulting and Clinical Psychology, 83(1), 115-128. doi: 10.1037/a0037167
- Rayner, M., & Vitali, D. (in press). Short-term existential psychotherapy in primary care: A quantitative report. Journal of Humanistic Psychology. [Spanish translation published as Rayner, M. y Vitali, D. (2015). Psicoterapia existencial de corto plazo en atención primaria: Un reporte cuantitativo. Revista electrónica Latinoamericana de Psicologia Existencial “Un enfoque comprensivo del ser”. N° 11. Octubre.]
- Seligman, M. E. P. (1995). The effectiveness of psychotherapy: The Consumer Reports study. American Psychologist, 50(12), 965–974.
- Wampold, B. E., & Imel, Z. E. (2015). The Great Psychotherapy Debate: The Evidence for What Makes Psychotherapy Work (2nd ed.). New York: Routledge.
- Norcross, J. C., & Lambert, M. J. (2011). Evidence-based therapy relationships. In J. C. Norcross (Ed.), Psychotherapy relationships that work: Evidence-based responsiveness (2nd ed., pp. 3-21). New York: Oxford University.